Sāpju korķis izšauts

Intervija žurnālam IEVA

Teksts: Inita Sila

Foto: Aiga Rēdmane

una2

Gadiem ejot, sievietes bieži vien vairs negrib svinēt savas dzimšanas dienas – sak, ko gan tur svinēt, kļūst vecākas, ar katru gadu krunciņu un grumbu iezīmējas arvien vairāk. Nejūtas tik skaistas kā jaunībā. Tāpēc IEVAS dzimšanas dienā saruna ar Unu Ulmi – žurnālisti, kas raksta par skaistumkopšanu un atzīst, ka par savu vecumu un krunkām vairs neuztraucas. Una ir viena no sievietēm, kas tiešām līdz ar pilngadības sasniegšanu sāka pieauguša cilvēka dzīvi, jo apprecējās un kļuva par mammu.

Inita: Tā kā IEVA svin savu pilngadību, šā numura sarunu varoņiem jautājam par viņu astoņpadsmit gadiem. Ko tu atceries no tā laika?

Una: Es pat savu astoņpadsmit gadu dzimšanas dienu, kā organizēju svinības viesu namā, ļoti labi atceros. Tolaik alkoholu varēja iegādāties tikai par taloniem, es laikam tos no mammas biju dabūjusi. Kāda man bija vilšanās – veikalā viss bija izpirkts, man pilngadība bez šņabja jāsvin! (Smejas.) Bet, ja nopietni, tobrīd man šķita, ka es esmu pieaugusi un gatava lielajai dzīvei. Acīmredzot Kāds tur augšā to dzirdēja un zibenīgi dāvāja iespēju šo pieaugušā cilvēka dzīvi sākt – astoņpadsmit gadu vecumā paliku stāvoklī un ātri vien saskāros ar skarbo dzīves realitāti. Jo viss, kas saistīts ar bērna gaidīšanu, piedzimšanu, audzināšanu, bija uz maniem pleciem.

Tu taču nebiji viena, jūs apprecējāties!

Jā, decembrī apprecējāmies, man jau bija paliels puncītis, taču kupla, balta kleita tik un tā bija! Precējāmies skaistajā Cēsu baznīcā, uz kuru vajadzēja vienkārši pāri ielai pāriet. Bet… Tā jau nebija tāda skaista, romantiska mīlestība, kad mēs būtu gadiem ilgi draudzējušies, kopā dzīvojuši. Dēla Reiņa tētis bija tāds Cēsu centra džeks, un es nevaru izskaidrot, kāpēc man bija svarīgi iefiltrēties tajā kompānijā. Citas prātīgas meitenes vienkārši padraudzējās, bet es… Ko tur slēpt – ātri vien paliku stāvoklī. Tā ka tas viss notika ārkārtīgi strauji. Turklāt mamma man bija sarunājusi Vācijā skolu un aukles darbu, cītīgi mācījos vācu valodu, tāpēc arī pēc vidusskolas nestājos augstskolā, jo braukšu taču uz Vāciju! Bet, redz, liktenis bija lēmis citādi. Protams, tagad par to esmu ārkārtīgi priecīga – man ir liels, skaists, foršs dēls, lai gan sākums, protams, nebija diez cik viegls. Mēs bijām bērni, kas dzīvoja pie vīra mammas, ēda to, ko viņa gatavoja. Man vispār nav skaidrs, no kā pārtikām un kā dzīvojām, un ko darītu, ja nebūtu vīramātes atbalsta. Mums nebija tādas klasiskas ģimenes – ne mums bija pašiem sava dzīvesvieta, ne pašiem savu ģimenes ienākumu, ne izpratnes par to, kas vispār ir ģimene.

Un tad, kad Reinim bija četri mēneši, pār mani nāca tāda kā atklāsme, ka tā dzīvot negribu un nevaru, piezvanīju tētim, lai brauc man pakaļ, ved uz Rīgu, stāšos augstskolā! Vienīgā augstskola, kur vēl varēja iesniegt dokumentus, bija Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola. Savā ziņā par to varu pateikties mammai, jo es kā Mežāzis iespītējos un gribēju pierādīt, ka viņai nav taisnība. Mamma teica: ja jau es neko savā dzīvē nespēju sasniegt, tad lai vismaz eju uz pārtikas tehnologiem! Saprotu, ka mammai mana privātā dzīve bija vilšanās. Kad paliku stāvoklī, viņa no sajūsmas nespiedza, gluži otrādi, ieteica apdomāties, vai tiešām gribu savu dzīvi, savu nākotni tā aprakt. Bet viņa jau gribēja, kā man labāk… Tā ka es aiz spīts darīju pretēji mammas teiktajam – gan bērnu dzemdēju, gan neaizgāju uz pārtikas tehnologiem, bet mācījos pedagoģiju. Kādu brīdi katru dienu braucu no Cēsīm uz Rīgu, bērnu auklēja vīramāte, taču tas bija apgrūtinoši un man gribējās būt ar dēlu vairāk kopā, tāpēc drīz vien ar Reini pārcēlāmies pie mana tēta uz Rīgu. Turēju viņu pie vārda, jo viņš, uzzinājis, ka gaidu bērniņu, deva man savu atbalstu un teica, ka palīdzēs. Un tā arī bija – viņš mums atvēlēja istabu, kur dzīvot, un, kamēr es mācījos, mazo pieskatīja tēta māsa Valija. Kādu laiku braukājām uz Cēsīm brīvdienās, bet patiesībā tad jau viss bija uz šķiršanās robežas. Attālināšanās notika ļoti dabiski. Šķīrāmies bez skandāla, aizvainojumiem un sarūgtinājumiem. Abas puses lieliski saprata, ka tā bija jaunības… pieredze, jo par kļūdu to negribētos nosaukt. Mēs vienkārši nebijām viens otram radīti, esam ļoti dažādi. Bet vai tad astoņpadsmit gadu vecumā tu domā, kāds ir tas otrs cilvēks, kāds viņam raksturs, kā jūs sadzīvosiet? Smuks ir, ko tad vēl? (Smejas.)

ar reini copy

Ar dēlu Reini

Bet tu pati esi augusi šķirtā ģimenē, zini, ko tas nozīmē. Vai tev negribējās saglabāt ģimeni, lai nenodarītu to savam bērnam?

Es nezināju, kā ir tajās pilnajās ģimenēs, man nav tādas pieredzes. Neatceros laiku, kad mani vecāki būtu bijuši kopā, jo es biju maza, kad viņi izšķīrās. Mamma un tētis bija puķubērni, hipiji. Neredzēju viņu kopdzīvi, bet varu iedomāties! Kultūras darbiniece ar dzejnieku, vides aktīvistu – nu, kāda tur ģimene! Bet man ir foršas bērnības atmiņas, viņi abi devuši man to, kas bija nepieciešams. Manī nav aizvainojuma vai traumu bērnības dēļ. Nejutos tādēļ apdalīta, gluži otrādi – es pat biju tāda kā privileģēta! Jo tētis no manas dzīves nepazuda, neizjutu viņa trūkumu, brīvdienās pie viņa braucu un baudīju visus Rīgas labumus. Un kur nu vēl lieliskā dzejnieku kompānija, kas mani auklēja!

Es pat teiktu, ka man vairāk gluži fiziski pietrūka mammas, jo viņa daudz strādāja, mājās nāca vēlu vakaros, tāpēc es, būdama maziņa, viena pati daudz dzīvojos, bet tā jau bija tālaika realitāte, ne es viena tāda! Mana bērnība pagāja pašai ar sevi, savā pasaulītē, tāpēc es nebiju tāds memmesbērniņš, pati vienmēr ar savām problēmām jau no mazotnes tiku galā.

Grūtākais laiks bija, kad mamma otrreiz precējās, – to gan es ļoti negribēju. Man bija kādi vienpadsmit gadi, bet es ļoti labi atceros tās iekšējās izjūtas, to nepatiku. Man negribējās šo cilvēku savā dzīvē, mūsu ģimenē. Jau tajā vecumā jutu, ka viņš nav mammas īstais cilvēks, jutu, ka viņa rīkojas nepareizi. Un man izrādījās taisnība! Taču tad piedzima māsiņa, man ļoti patika ar viņu ņemties. No šā laika man ir burvīgs mantojums – mana fantastiskā, lieliskā māsiņa Līga!

masas krasas

Ar māsu Līgu

Tu it kā smejoties esi teikusi, ka šķiršanās laikam tev ir gēnos, jo abiem taviem vecākiem bijušas vairāk par vienu šķiršanos. Tev, tāpat kā mammai, arī ir divas šķirtas laulības.

Pieļauju, ka tam, kas noticis manā privātajā dzīvē, ir divi iemesli. Pirmais – man nav bijis priekšstata, kāds ir pareizs, normāls ģimenes modelis. Otrs – viss notika pārāk ātri. Es biju pārāk jauna, zaļa un negatava. Tagad, kad es beidzot zinu, ko gribu, man blakus ir vīrietis, ar kuru esmu harmonijā, ar kuru nav konfliktu. Jo bieži vien konflikti rodas no tā, ka nezinām, ko gribam.

Apbrīnoju tos, kuri nodzīvo visu mūžu kopā, bet man ilgu laiku nebija skaidrs, kas vispār ir ģimene.

Vai tad otrajā laulībā joprojām biji pārāk jauna un negatava?

Es vispār uzskatu, ka otrā laulība praktiski bija mana pirmā laulība, jo tā bija mana pirmā īstā kopdzīve. Ar otro vīru es izgāju cauri visām dzīves mācībām…

Zini, man šķiet, ka es tolaik dzīvoju apmēram tā – vienai dienai, virspusēji. Kur mani straume nesīs, tur arī došos. Es nestrādāju ne ar sevi, ne ar attiecībām. Nedarīju neko – kā ir, tā ir. Sadarīju briesmīgi daudz muļķību. Godīgi sakot, es sev tajā laika posmā ļoti nepatīku. Tā vecā Una, teikšu, kā ir, – bija stulba.

Tā nu gan ir atzīšanās!

Jā, es biju nepamatoti iedomīga, vīzdegunīga, jo, nemelošu, bija sakāpis galvā tas, ka katru vakaru TV ekrānā parādījos. Es arī neizturēju pārbaudījumu ar naudu. Jo, kad mēs ar otro vīru sākām dzīvot kopā, abi bijām studenti, kas knapinājās, pārtika no ceptiem kartupeļiem un pat tukšās pudeles nodeva. Materiālās vērtības mūs neuztrauca, un tas bija kolosāls laiks! Bet, kad vīram labi aizgāja bizness, parādījās nauda, man bija svarīgi izrādīties. Darīju visu, ko klasiski dara nenobrieduši, tukši cilvēki ar zemu pašnovērtējumu un simts kompleksiem. Par savām iekšējām lietām nedomā, bet šļūc pa dzīvi foršā Porsche kabrioletā ar dārgo LouisVuitton somu padusē un tēlo, ka viss ir baigā čikiniekā. Ilgi jau tā dzīvot nevar, vismaz es nevarēju, un tad arī sekoja zināms kritiens.

Jūs izšķīra dzīšanās pēc naudas?

Loģiski, ka zema pašnovērtējuma cilvēki savā acī pat skabargu nesaskatīs. Es visā, kas notika manā dzīvē, vainoju otru, lai gan no šābrīža skatpunkta varu teikt, ka attiecības veido divi cilvēki un arī pie šķiršanās nekad nav vainojams tikai viens. Mēs nekopām savas attiecības, jo, dzenoties pēc naudas, mājas, izklaidēm, atstājām sevi otrā plānā. Bet to jau es tikai tagad esmu sapratusi. Tā jau ir – sākumā mēs par otru cilvēku sajūsmināmies, sakām labus vārdus, stimulējam un atbalstām, bet pēc pāris gadiem tas šķiet tik pašsaprotami, ka aizmirstam to pateikt. Un tad sākas problēmas, viss ieiet rutīnā, arī otrs pārstāj izrādīt uzmanību. Savukārt tos emocionālos uzplaiksnījumus, ko attiecību sākumā prasmīgi nomaskē, pēc gadiem izgāž pār otru. Jo kad tad vīrs pārstāj nākt mājās? Tad, kad viņu gaida fūrija, vai ne?

Uzskatu, ka sieviete ir vīrieša spārni, kuru iedvesmot un pacelt spārnos var labi vārdi. Viņiem tas ir tikpat svarīgi, kā mums dzirdēt komplimentus, cik labi izskatāmies. Tik vienkārši, vai ne? Bet to jau saprot tad, kad ir bijis tas smagais posms un pārdzīvojumi.

Esmu izgājusi cauri tā sauktajai depresijai, bet ne tādā tradicionālā izpratnē, kad guļ mājās pie aizvērtiem aizkariem un neiziet laukā (pēc šķiršanās vairākas dienas gan tā pavadīju), bet es metos iekšā uzdzīvē. Tas bija īsts Seksa un lielpilsētas laiks. Taču uzdzīve to iekšējo nemieru, tukšumu un nepatiku nemazināja. Es nezinu, kā tas viss būtu beidzies, ja nebūtu aizbraukusi strādāt uz Briseli, kur beidzot biju viena. Nebija apkārt ne draugu, ne kārdinājumu, biju tikai es. Un tad beidzot biju spiesta pati ar sevi tā kārtīgi izrunāties. Tā bija pašanalīze triju mēnešu garumā, un es atgriezos, jā, nebaidos teikt, – kā cits cilvēks. Saņēmos un noīrēju pati savu dzīvokli, jo pēc šķiršanās dzīvoju pie tēta māsas, sāku interesēties par ezoteriku, apmeklēju jogu, iepazinos ar jaukiem cilvēkiem, daudz lasīju. Tas bija pirmais posms, kad sāku aizdomāties par to, ko daru un kāds ir manas dzīves mērķis, jo man ilgus gadus tāda nebija. Manuprāt, dzīvot bez mērķa – tas ir nedzīvot, tas ir vissliktākais, kas var būt.

Un tad, kā tu pati saki, tev tika atsūtīts Gaitis.

Tajā posmā, kad biju viena, sapratu, ka visvairāk savā dzīvē vēlos mieru un harmoniju. Un katru vakaru, gulēt ejot, lūdzu šīs divas vērtības – mieru un harmoniju. Nelūdzu – atsūti man tādu un tādu vīrieti. Es lūdzu sajūtas. Un, kad iepazinos ar Gaiti… sapratu: ja tu patiešām kaut ko ļoti, ļoti vēlies, tas patiešām piepildās. Tas miers un harmonija, kas no viņa staroja, tajā psihodēliskajā periodā man visvairāk bija vajadzīgi. Un Gaitis noteikti man ir atsūtīts, lai mēs kopā augtu.

ar gaiti mazaka

Ar dzīvesbiedru Gaiti

Tu tici, ka otrs ir nevis jāmeklē, bet viņu atsūta?

Bet tikai tad, kad esi tam gatava. Ja Gaitis man tiktu sūtīts gadu agrāk, es taču uz viņu pat neskatītos, jo viņš neatbilda manam agrākajam iedomātajam vīrieša ideālam. Mēs esam atklājuši, ka jau agrāk esam līdzās bijuši, mums ceļi ir krustojušies, bet es nebiju viņu ievērojusi.

Pēc trīspadsmit gadu ilgām attiecībām, kādas man bija ar otro vīru, ir tikai normāli, ka vajadzēja tos trīs gadus, lai būtu gatava īstām attiecībām, jo ātrāk tas būtu bijis tikai ielāps. Ir jāizsāp… Man sāpēja daudz un ilgi, bet tas ir jāizdzīvo. Jāizanalizē notikušais, lai saprastu, kāpēc tā notika un kā sevi mainīt.

Redz, mums šķiet, ka mums Kāds kaut ko šajā dzīvē nedod, bet patiesībā mēs neprotam to paņemt, jo neesam tam gatavi.

Un ko nozīmē kopā augt?

Viena no mācībām, ko man Gaitis sniedza un ko es agrāk nekādi nevarēju saprast, – mums katram ir sava dzīve! Kad es viņam prasīju, cikos vakarā būsi mājās, viņš mierīgi atbildēja: «Bet tev taču ir tik daudz ko darīt! Kad būšu, būšu, uzticies man!» Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi, ejam savu ceļu, šajā posmā esam satikušies un ejam līdzās, bet nestreso par to, ko dara otrs, dzīvo savējo! Tieši nespēja uzticēties un dzīvot savu dzīvi bija nagla manas iepriekšējās laulības zārkā. Sākās aizdomas, kontrolēšana, skandāli, līdz vienā brīdī atklāju, ka tā vairs neesmu es, jo esmu atkarīga no sava vīra garastāvokļa, viņa ieradumiem un emociju uzplaiksnījumiem. Bet kur esmu es? Tā sevi var ātri pazaudēt. Atzīstu, ka biju emocionāli atkarīga no otra un man nekas cits vairs neeksistēja.

Bet ar Gaiti kopā mēs augam un pilnveidojamies. Abi ejam uz Pētera Kļavas lekcijām, kopā uzkāpām kalnos. Tas bija ļoti interesanti! Jo Gaitis gribēja, bet es nepieteicos. Bet atkal Kāds tur augšā visu tā sakārtoja, ka pēkšņi grupā atbrīvojās viena vieta un mani pierunāja braukt. Es teikšu tā: mīļās sievietes, tad, kad ir depresija vai nevarat sevi atrast, jūtaties nepilnvērtīgas un tā tālāk, sakrāmējiet somu un kāpiet kalnā! Man tas izvērsās par īstu drāmu. Ekstremālie apstākļi un vēl manas problēmas ar vestibulāro aparātu… Kalna vidū es sāku psihot, mums ar Gaiti bija pamatīgs konflikts, bet pēc tā… Saproti, tās izjūtas bija tādas, ka visas negācijas un negatīvās emocijas, sāpes, kas manī šo gadu laikā bija sakrājušās, kā salūts izsprāga laukā. It kā visu laiku būtu bijis korķis priekšā, bet tagad tas izšauts. Viss iznāca laukā, viss palika tur, 4200 metru augstumā. Uzkāpu kalnā (Marokas augstākajā virsotnē Tūbkalā), paskatījos lejā un sapratu – es esmu tāds sīks puteklītis zemes virsū, nu, kādas man vispār problēmas? Tie visi ir nieki, par ko nav vērts cepties. Jā, es nebaidos teikt – man tā bija apskaidrība. Pēc tam ar skaidru galvu ir daudz vieglāk pašai ar sevi strādāt, ar savām karmiskajām reakcijām. Mainīt sevi, lai kļūtu labāks cilvēks.

Una Ulme blogs foto

Saki, vai nieks, par ko nav vērts cepties, ir arī izskats? Par krunciņām, kas ar katru gadu kļūst dziļākas un vairāk…?

Vecums, par ko tik ļoti pārdzīvoju līdz četrdesmit gadu vecumam, mani vairs neuztrauc. Mūsu sabiedrībā valda stereotips, ka četrdesmit gadi ir vienādības zīme vecumam, un kādos trīsdesmit astoņos gados man šķita, ka tūdaļ dzīvei būs gals! Protams, tā nav! Jo tad, kad atklāj sevī daudz ko citu, sāc uz novecošanos raudzīties citādi. Man šķiet, ka novecot ir grūti tiem, kas piepildījumu gūst tikai no ārējām, materiālām lietām. Tāpēc par krunkām vairāk uztraucos divdesmit piecu gadu vecumā, nevis šobrīd. Dusmu krunka pierē man ir no piektās klases, bet es to neuztveru saasināti. Es rūpējos par sevi un savu izskatu, bet nedramatizēju katru ar novecošanu saistītu izpausmi. Jo tas traucē dzīvot! Ārprāts, par kādiem niekiem attiecībā uz savu izskatu esmu pārdzīvojusi trīsdesmit gadu vecumā! Līdz ar to jutusies vecāka un neglītāka, nekā biju patiesībā, kas traucēja izbaudīt to skaisto dzīvi un mirkli! Un piecdesmit gadu vecumā es skatīšos bildēs uz sevi četrdesmit gados un atcerēšos, cik skaista biju! Tā būs vienmēr! Nekāds pasaules gals taču nav pienācis. Šobrīd briedums mani iedvesmo. Tas ir ageless fenomens – ja tu savos gados esi iznesīga un vitāla, apkārtējie par tevi priecājas un tās krunciņas nemaz neredz. Paskaties uz leģendāro stila ikonu Airisu Apfelu, kurai drīz būs deviņdesmit četri gadi. Viņa ir skaista! Galvenais – kustēties, jo cilvēks noveco tad, kad pārstāj kustēties.

Bet vai tad visa skaistumkopšanas industrija nav balstīta uz jaunības pagarināšanu?

Neviens krēms vai aparāts nepadarīs tevi par desmit gadiem jaunāku, ja nebūs labu gēnu un nepiekopsi veselīgu dzīvesveidu. Svarīgākais nav izskatīties jaunākai, bet izskatīties labi savā vecumā. Uz to arī virzās skaistuma industrija, kas rada arvien jaunas vielas un metodes, kas stimulē dabiskos atjaunošanās procesus ādā. Tas ļauj novecot skaisti, saglabājot lielisku ādas kvalitāti. Tieši to pamana apkārtējie – starojošu, veselīgu ādu, nevis krunciņas. Tāpēc tā vietā, lai aizrautos ar botoksu, kas pasliktina ādas kvalitāti, es iesaku iedziļināties, izprast ādas atjaunošanās procesus un apzināties, ka mēs ļoti daudz varam darīt sava skaistuma labā. Tiem obligāti nav jābūt dārgiem krēmiem vai procedūrām, daudz ko varam izdarīt pašas, kaut vai apgūstot sejas pašmasāžas vai sejas vingrošanas pamatus. Vajag tikai gribēt un veltīt tam nedaudz laika, tad arī būs rezultāts.

 Par laiku, kad sev nepatiki, teici, ka biji ārišķīga un izrādījies. Bet tagad jau tu arī esi bieži pamanāma visādos pasākumos, ko arī var uztvert kā izrādīšanos.

Vai tāpēc, ka es vairāk domāju par garīgām lietām, man jāsēž mājās ar grāmatām rokās un jābūt ārkārtīgi nopietnai? Nē, es tā nedomāju! Man patīk pucēties! Man patīk uzvilkt augstpapēžu kurpes, kuras ikdienā nevalkāju, uzkrāsot lūpas, uzcirsties. Jā, man patīk tās izjūtas. Man gribas svinēt dzīvi, jo dzīve ir skaista, tad kāpēc man to nedarīt? Nesaredzu pretrunas starp sevis meklējumiem un dzīves svinēšanu. Un, ja man ir brīvs vakars, kāpēc es nevarētu saposties un ar draudzeni aiziet jauki pavadīt vakaru?

draudzenes

Ar draudzenēm Aiju Simsoni un Ivetu Vecmani

Draudzeņu tev arī laikam ir daudz.

Esmu ļoti sabiedriska un agrāk arī diezgan ātri citiem cilvēkiem uzticējos. Līdz divas dāmas à la draudzenes man iecirta dunci mugurā. Un tad sapratu, ka pārāk liela uzticēšanās var arī kaitēt. Kopš tā laika man ir mācība – tikko iegūtas draudzenes nedrīkst vest iekšā ģimenē, aicināt savā privātajā telpā. Var gadīties čūsku azotē izaudzināt, nekad nezini, kurā brīdī tā var iedzelt. Man tā pāris reižu ir gadījies, tāpēc tagad es turos pie pārbaudītajām draudzenēm, ar kurām esam jau desmitiem gadu kopā. Ir tikai divas jaunpienācējas.

Bet draudzene taču tevi ar Gaiti iepazīstināja!

Mēs dažkārt nesaprotam, kāpēc dzīve saved kopā ar vienu vai otru cilvēku, kad veidojas tāda neizskaidrojama draudzība, vai ne? Man tāda ir ar Lieni Greifāni. Iepazināmies pirms daudziem gadiem LTV7 šovā Mežonīgais skrējiens, mums ir liela gadu starpība, arī kopēju interešu nebija, bet tik un tā mēs kaut kā pievilkāmies viena otrai un sākām tā patiesi draudzēties. Jā, Liene mani ar Gaiti iepazīstināja, un man ir sajūta, ka tā bija viņas misija manā dzīvē.

Es nebaidīšos teikt, ka tas bija liktenis. Gaitis ar draugu plānoja atvērt savu veikalu, tobrīd tur vēl noritēja remontdarbi, viņi paši to krāsoja, un mēs ar Lieni gājām palīgā. Pie veikala es ieraudzīju mašīnu ar numura zīmi UU 4. Tad vēl nezināju, ka tā ir Gaita mašīna, bet man viss bija skaidrs. Es to nevaru izskaidrot, bet, goda vārds, man bija skaidrs, kāpēc es te esmu atvesta… Un tā tas sākās… Turklāt pēc tam atklājās, ka Gaitis patiesībā bija gribējis numura zīmi VV, jo, kad laimīgs cilvēks uz augšu paceļ rokas, izveidojas V burts, bet iesniegumā to V burtu bija uzrakstījis tā, ka CSDD to izlasīja kā UU. Tā viņš pats sev to Unu Ulmi piesauca!

Jūs esat kopā piecus gadus. Piedod par tādu tiešumu, bet, lasot senās intervijas, manīju, ka gandrīz visās saki, ka tev būs vairāki bērni, tomēr Reinis joprojām ir tavs vienīgais, nu jau pavisam lielais dēls.

Iepriekšējā laulībā par to sākām domāt tikai laikā, kad attiecības jau juka un bruka pa vīlēm. Mūsu gadījumā bērniņš zināmā mērā būtu attiecību ielāps – tas tikai uz kādu laiku paildzinātu to, kam bija lemts beigties. Tagad tā, protams, ir sāpīga tēma. Kaut kādu savu dzīves laiku esmu dzīvojusi, strādājusi un cīnījusies kā īsts vecis. Tas ir ietekmējis manu hormonālo sistēmu, kuras dēļ sievišķo hormonu gaužām trūkst. Es to ļoti vēlētos, bet ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt… Gribētos vairāk atvērt sevī sievišķību, kas man ir tāda pasveša tēma, jo esmu no tām it kā stiprajām un visu varošajām būtnēm, bet patiesībā nemaz tik spēcīga neesmu. Man šķiet, ka mans vīrišķīgais raksturs un pašpuikas tēls, kuru pati veidoju, ir kaut kāda aizsargreakcija – biezā āda, kuru apzināti audzēju.  Nezinu. Varbūt ir pienācis laiks no tās atbrīvoties…

Pieturzīmes

Dzimusi 1973. gada janvārī.

Tēvs – vides aktīvists Arvīds Ulme, mamma – puķu selekcionāre Guna Rukšāne.

Beigusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, studējusi LU Politoloģijas fakultātē.

Žurnālistikā sākusi strādāt laikrakstā Vakara Ziņas, vēlāk bijusi korespondente Panorāmā, veidojusi un vadījusi Lietišķās ziņas.

Bijusi Aināra Šlesera padomniece un Nacionālās radio un TV padomes locekle.

Pārstāvējusi Latviju Eiropas partijas Libertas.lv priekšvēlēšanu kampaņas komandā Briselē.

Joprojām ir valdes priekšsēdētāja padomniece biodegvielas ražošanas uzņēmumā Jaunpagasts plus.

Radījusi savu blogu ageless.lv.

Kopā ar draugu atvērusi kafejnīcu Buržuja brokastis.

Dēls Reinis (22).

Dzīvesbiedrs – Gaitis.

Grāmatas, kas mainīja Unas dzīvi

Astrida Lindgrēne Brāļi Lauvassirdis. Ļoti mīļa, daudzkārt pārlasītā bērnības grāmata, kura jau tajā vecumā lika saprast, ka ar šo dzīvi viss nebeidzas.

Mihails Bulgakovs Meistars un Margarita. Grāmata, kas maina uztveri. To var lasīt un pārlasīt un katrreiz paņemt tieši to, kas konkrētajā dzīves brīdī ir aktuāls.

Braiens L.Veiss Viņpus laika, kur nemirstība. Pateicoties šai grāmatai, sāku dziļāku sevis izziņas ceļu, aizdomājos par mācībām, kas šajā dzīvē jāapgūst, un tā mani aizveda pie citām vērtīgām grāmatām un atziņām.

Džeimss Redfīlds Selestīnas pravietojumi. Grāmata par mums, cilvēkiem, kas ļauj saprast, kādēļ konkrētās situācijās mēs rīkojamies tieši tā un ko mēs varam darīt, lai kļūtu labāki.

Pema Čodrone Lēciens nezināmajā. Maza rokasgrāmata, kura palīdz mainīt mūsu karmiskās reakcijas. Mani tā mudināja uzsākt reālu darbu ar sevi, kas, kā izrādās, ir ļoti, ļoti grūti.

No tags 1
4 Responses
  • Dana
    oktobris 15, 2015

    Pateicība!

  • Dana
    oktobris 15, 2015

    Cik ļoti patiesi un iedvesmojoši! Paldies Una !

  • Silvija
    novembris 15, 2015

    Paldies par jauko rakstu,kuru izlasīju ar patiesu interesi.Esmu par Jums vecāka un tiešām arī neuztraucos par grumbiņām.Lietoju krēmus no Avon un Oriflame kompānijām sejai.acīm,ķermenim.
    Novēlu Jums patiesu laimi!Kā jau rakstīts rakstā-nekas nenotiek tāpat vien un domas piepildās.šodien izlasīju rakstu no 2009.gada 14.jūlija ”Kurzemnieks”slejā Gribi tici,gribi-ne.Dziednieks Mārtiņš Giede sniedz interviju ar nosaukumu”Pasaules kopainu veido acumirkļi”.Ieskatījos ,,mātē Google-kas rakstīts par šo dziednieku,bet tur ir Mārtiņš Geida.” un tā vispirms izlasīju 2015.gada 29.jūlija rakstu,,Sievišķīga sieviete.Kāda viņa ir?”Jāpasmaida pašai par sevi,ka šis 2009.gada avīzes raksts atklāja Jūsu blogu/lapu.
    Atļāvos savā draugu,lv savā dienasgrāmatā ielikt adreses no AGELESS,lai mani draugi arī iepazīstas un ceru,ka viņi tāpat uzzinās daudz interesanta par sievietes skaistumu savam vecumam.
    Visu cieņu Jums Una Ulme.
    Silvija Cepurīte,64 gadi.

    • uulme
      novembris 15, 2015

      Paldies!Būs vien jāpiekrīt Jūsu teiktajam un ceru, ka arī turpmākie raksti šķitīs saistoši un interesanti.
      Pariesā ceieņā, Una

Kādas ir tavas domas?

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *