Karma un tās atstrādāšana, jeb kā ļauties dzīves plūdumam

Autors: Paula Dobžanska

Pirms kāda laika iepazinos ar savu astroloģisko dzīves plānu, kas sevī ietvēra arī tā dēvēto karmas atstrādāšanas plānu. Kad astroloģes teiktais patiešām sāka piepildīties, es aizdomājos par to, kādēļ mēs tik ļoti cenšamies ietekmēt lietas, kurām gluži vienkārši ir lemts notikt.

Ikviena no mums ir saskārusies ar situāciju, kurā vēlas nonākt pie rezultāta nekavējoties. Plāns un loģiski izstrādāta secība ir, tomēr rezultāts izpaliek. Un tad, pēc kāda laika, kad esi dziļi ieelpojusi un palaidusi ideju vaļā, viss sāk notikt it kā pats no sevis.

Plūst pa straumei

Kad apjautu,ka dzīves plāns mums katram jau sen sastādīts, atliek vien to izdzīvot, nolēmu doties pa straumei. Sapratu, ka turpinot skriet ar pieri sienā ātrāk dabūšu smadzeņu satricinājumu, nekā izsitīšu caurumu pa kuru varētu nonākt istabā, kurā tik ļoti vēlos nokļūt. Tas nozīmē, ka man priekšā ir viss garais ceļs – augšā, lejā un reizēm pa riņķi, ja nav gūta vajadzīgā mācība. Galu galā, dzīve jau tāds daudzstāvu labirints vien ir. Ej nu sazini, vai durvis pa labi azvedīs uz virtuvi, vai varbūt novedīs dziļi lejā pagrabā. Iespējams gluži pretēji – novirīzs uz putekļainajiem, sen aizmirstajiem, bet gaišajiem bēniņiem. Reizēm “garā pastaiga” līdz beidzot nonāc tur, kur tik ļoti vēlējies būt ir pat ļoti vajadzīga. Pa ceļam tu savāc pūra lādē sev nepieciešamās zināšanas un, kad beidzot esi sasniegusi mērķi, uzkrātā pieredze palīdz palūkoties uz visu no īpaši objektīvas perspektīvas, ļaujot ievākt vissaldākos augļus, kaut iepriekš būtu ticis vien pie skābiem āboliem.

Attīstīt intuīciju

Kad nonākam kārtējās dzīves krustcelēs un nav neviena, kurš spētu pateikt priekšā uz kuru pusi doties, mēs rīkojamies intuīcijas vadīti. Kādam tas varētu šķist ar prātu neaptverami tomēr, kamēr loģiskā domāšana skaita līdz desmit, zemapziņa jau paspējusi aizskaitīt līdz miljonam. Tas ir pierādīts. Kamēr apsveram vai tikko ieraudzītā somiņa ir nepieciešama, praktiska un vispār pa kabatai, velkot racionālus plusus un mīnusu, instikti jau saka priekšā – jāņem, jo zemapziņa, izgājusi modes dekāžu lokus, sazinājusies ar nākotnes darba un līdz ar to atalgojuma perspektīvām (un tā mēs varētu turpināt mūžīgi) jau ir izkalkulējusi tūkstošiem par un pret un izdarījusi izvēlo – pareizo.

Atmest prātu

Tā kā misis pelekās šūnas ir manas labas draudzenes, bieži vien esmu centusies dzīvi izskaitļot, ja tā var teikt – izshēmot. Soli pa solim. Skaidri zinu un redzu kā no punkta A nonākt punktā B. Vismaz tā līdz šim tiku domājusi. Dzīve gan apliecināja (patiesībā, ir to darījusi jau gadu desmitiem), ka pat visnoslīpētākā shēma var sabrukt kā kāršu namiņš tāda vieglītiņa vēja puspūtiena ietekmē. Un čuš. Nav. Nesanāca. Varbūt labi vien ir, ka nesanāca, jo tās greznās, apzeltītās durvis man priekšā, ļoti iespējams, veda uz kādu baisu kambari, nevis, kā šķistu, viesu zāli. Esmu sapratusi, ka maksimāli jāļaujas dabiskajam plūdumam. Visu dzīvē nav iespējams izskaitļot. Un arī nevajag. Pietiek ar apziņu, ka zini, kur vēlies nokļūt, un tu tur viennozīmīgi nonāksi, pat ja pagaidām nav ne mazākās nojausmas kā. Visums karti gatavo tavā vietā. Navigācijā pareizie ceļi (kuros ir vismazāk sastrēgumu) jau ievadīti, atliek vien nospiest “GO!” un ļauties, lai tevi ved.

Dzīvo šodien

Esi te un tagad. Rītdiena, tā pat kā vakardiena neeksistē. Mums pieder tikai šis brīdis. Ieelpo. Seko līdzi savai elpai. Pasmaidi – tici man, tas sanāks dabiski! Mūžīgā plānošana, domāšana un rītdienas shēmošana traucē mums dzīvot šodien. Bieži vien vēlmes un “to do list” mums neļauj izbaudīt šeit- un-tagad laimi. Taču ir kāda likumsakarība – jo vairāk priecājamies par to, kas mums jau ir, jo vairāk mums top dots. Bieži vien vislabākā “shēma” ir nevēlēties neko, kā vietā aplūkot to, kas jau mums ir ar mirdzošām acīm. Šo laimes piepildīto, pozitīvo vibrāciju ietekmē mēs piesaistām vēl. Un vēl, un vēl… Ir jāprot savas vēlmes palaist vaļā. Jo vairāk baudi, jo vairāk dzīve tev dāvina. Iespējams kāds nepiekritīs, tomēr, manuprāt, sasniegumiem jānāk caur prieku un pozitīvām emocijām, veltot sevi darbam simtprocentīgi, tomēr ļaujot sev dzirkstīt nevis sadegt! Jo pats ceļš jau ir mērķis.

02-aija

Savu domu un jūtu saimnieks

Dzīve mums piespēlē dažnedažādas situācijas, tomēr tas, kā uz tām reaģēsim ir tikai un vienīgi mūsu izvēle. Protams, ja kasiere “Rimi” lēni čammājas, kamēr mums tik dārgās sekundes rit un ir jāsteidzas, pilnīgi dabiski gribas domās ko negatīvu noņurdēt viņas virzienā. Tomēr, varbūt izmantot šo mirkli mazai atelpai? Pāris reizes dziļi ieelpot un izelpot, jo ir taču brīvs brītiņš, nav jāskrien… Ir svarīgi apzināties, ka tikai tu pats esi atbildīgs par savām domām un sajūtām. Ja domā kategorijās “Kad notiks tas (un šeit tas var būt jebkas), tad gan būšu laimīga!”, tad pienācis laiks apstāties un vēlreiz visu pārdomāt. Liekot uzsvaru uz ko konkrētu, tu atbrīvojies no atbildības, atrodot iemeslu, kādēļ nevari būt laimīga šeit un tagad. Jo organiskāk uztveram dzīvi un patiesāk spējam pieņemt savu likteni visos tā pagriezienos, jo labāk mums klāsies. Galu galā, it visā (un šo sakot es tiešām uzsveru „VISĀ”) ir sava gaišā, garīgā puse – dzīves mācības. Bet bez mācībām nav iespējama attīstība un progress.

Visam savs laiks

Pat ja gribētu, lai zāle izaug garāka jau šodien, nevarētu to paraut uz augšu. Tā tas gluži vienkārši nenotiek. Mūsdienu pasaucē cilvēks ir pieradis visu saņemt nekavējoties, ja kaut kas nenotiek uz reiz, cilvēks apvainojas, iespītējas… Tomēr der atcerēties – visam savs, noteikts laiks. Ja es šodien loterijā laimētu miljonu, visticamāk nezinātu ko ar to iesākt, tomēr iespējams pēc trim gadiem būtu ieguvusi pieredzi un zināšanas, saprotot kur to investēt, lai kontā miljona vietā parādītos veseli pieci! Tā, piemēram, tu sapņo par savu ideālo vīrieti, vēl nebūdama viņam gatava. Šodien jūsu attiecības būtu lemtas neveiksmei, tomēr jau pēc gada tās varētu izvērsties par liktenīgajām. Nav jādusmojas uz dzīvi, ja tā nedod to, ko tu vēlies tieši tagad. Un te jau atkal jāpiemin karma – viss patiešām notiks tā, kā un tad, kad tam jānotiek. Mums vien atliek dzīvot atvērtām acīm, ausīm un galvenais – sirdi, lai spētu uztvert visuma raidītās zīmes. Tās vienmēr mums pateiks priekšā kur spert nākamo soli.

Pagaidām Nav Komentāru

Kādas ir tavas domas?

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *