Mācīties redzēt ar dvēseli

Pavadot Valentīna dienu Indijā, tālu prom no turienes, kur šis datums komercializējies līdz absurdam, aizdomājos par skaistuma nozīmi attiecības.

Partneris – tavs spogulis

Attiecību pamatā ir jūtu ķīmija, ko mēs paši neprotam izskaidrot. Tevi vienkārši velk pie konkrēta cilvēka un viss. Bet kā mēs šo cilvēku pamanām un izvēlamies? Noteicošie tomēr ir ārējie dotumi. Mēs ieraugām otrā to, kas atbilst mūsu priekšstatiem par skaistumu. Tas ļoti šaurs skatījums, kuram patiesībā nav racionāla seguma, jo tu nedzīvo kopā ar seju vai skaistu augumu, bet cilvēku – personību. Attiecību pamatā nav tava izredzētā deguns vai torss. Tās aug un attīstās izejot no partnera rakstura īpašībām, dzīves skatījuma un dziļākas būtības. Un tomēr, kāpēc to zinot, mēs tik un tā izskatam pievēršam tik lielu nozīmi? Esmu pamanījusi kādu likumsakarību – jo mazāk esi pārliecināts par sevi, jo lielāku uzmanību pievērs savam ārējam izskatam. Galu galā – arī partneri izvēlies raugoties no šāda skatu punkta. Un pēc tam mēs brīnamies, kāpēc blakus ir egoists, kuram rūp tikai viņš pats. Paskaties patiesībai acīs! Tev blakus ir tavs spoguļattēls, kurā tev tik ļoti patīk spoguļoties. Tas ir tavs skaistuma ideāls, pēc kura tu pati tik ļoti tiecies. Tik ļoti, ka nemaz neesi vēlējusies redzēt ko citu. Viljams P. Jangs savā grāmatā Būda raksta: “Esamība vienmēr iziet ārpus izskata ietvariem, jo izskats ir tikai šķitums. Līdz ko tu sāc iepazīt esamību aiz ļoti skaistas vai ļoti neglītas sejas – atkarībā no taviem personiskajiem kritērijiem – , virspusējais šķietums izbālē un apdziest, līdz tam vairs nav nozīmes.”

Paraugies apkārt un atver acis

Tieši šis skaistuma kults vairo bailes no vecuma, jo pēc mūsu priekšstata vecs, nozīmē neglīts, tātad nemīlams. Te es nerunāju tikai par reālu vecumu, bet paniku, kas lielai daļai sieviešu iestājas saskaroties ar pirmajām novecošanās pazīmēm. Tas nenozīmē, ka mums jāpārstāj par sevi rūpēties, bet nedrīkst šo aspektu izvirzīt par dzīves galveno prioritāti. Viņa svētība Rādhanātha Svāmī, kura lekcijā man bija iespēja piedalīties aizvadītajā nedēļas nogalē, runāja par mūsu stereotipisko domāšanu, kas iedala cilvēkus pēc ādas krāsas, reliģiskās piederības, bagātības un daudziem citiem kritērijiem. Taču vienalga, lai cik skaists, bagāts un ietekmīgs ir cilvēks, viņš ir pakļauts laika ietekmei, agru vai vēlu noveco un aiziet no šīs pasaules. Tas ir fakts, kas jāpieņem, jo neviens zinātnieks nav izgudrojis ne veidu kā apstādināt laiku, ne mūžīgās jaunības recepti. Ja par savu partneri domā kā par cilvēku, ar kuru kopā skaisti novecot, nevajadzētu ieciklētes tikai uz ārējiem dotumiem. Varbūt ir vērts reizēm noņemt no acīm klapes un paraudzīties apkārt?

Ageless par skaistumu

Man reiz dzīvē bija situācija, kad aizgāju pie zīlnieces, jo netiku skaidrībā – kāpēc man neveicas attiecībās. Biju pat pārliecināta, ka esmu nolādēta. Tik ļoti liels bija izmisums. Bet gudrā sieviete smejoties sacīja: “Tu neesi ne noburta, ne nolādēta. Tu vienkārši redzi tikai to, ko vēlies redzēt. Nolaidies taču no saviem debesu augstumiem un paraugies apkārt! Tavs īstais tepat vien ir.” Un viņai bija 100% taisnība. Tolaik mans ideāls bija atlētisks, pašpārliecināts vīrietis ar brūnām acīm un tumšiem matiem. Pārējie nešķita interesanti. Pēc šīs sarunas es tikai parausīju plecus un savā attieksmē neko nemainīju. Līdz satiku vīrieti, kurš atbilda šiem kritērijiem, bet izrādījās melis un afērists. Tas atvēra acis un es beidzot sapratu to, ko teica zīlniece, bet ko agrāk nebiju gatava pieņemt. Man nācās samaksāt augstu cenu par savu aklumu un lieki piebilst, ka šobrīd esmu kopā ar vīrieti, kurš ir ļoti attāls no maniem reiz iedomātajiem standartiem.

Saskatīt mīlestību ar dvēseli

Rezumējot sacīto, atgriezīšos pie Rādhanātha Svāmī lekcijā dzirdēto. Reiz, klīzdams pa kalniem, viņš nejauši nonācis vietā, kur bijis daudz lepras izkropļotu cilvēku. Sākotnēji šie nelaimīgie cerējuši, ka varēs no nejaušā viesa iegūt kādu materiālu labumu, bet redzējuši, ka tam nekā nav, ļāvuši iet tālāk. Promejot mūks ieskatījies zemē guļošas, vecas, lepras nomocītas sievietes acīs, kurās ieraudzījis patiesu, dziļu un bezgalīgu mīlestību. Viņš neredzēja viņas izkropļoto seju vai caurumu deguna vietā, vien tikai un vienīgi mātišķu beznosacījuma mīlestību. Par šo brīdi Svamī saka: “Tas neatgriezeniski mainīja manu dzīvi, jo tas bija mirklis, kad pārstāju redzēt ar acīm un sāku redzēt ar dvēseli.”

Mēs ļoti daudz savā dzīvē zaudējam novēršoties vai neredzot tos, kuri neatbilst kaut kādiem notiektiem, mūsu pašu radītiem standartiem un kritērijiem. Taču tieši viņi ir tie, kas var izmainīt mūsu dzīves, atvērt acis un likt smaidīt mīlestībā.

* Rādhanātha Svāmī pērn bija arī Latvijā, kur piedalījās savas grāmatas Ceļš uz mājām atvēršanas svētkos.

No tags 0

Pagaidām Nav Komentāru

Kādas ir tavas domas?

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *