Lielai daļai no mums patīk dzīvot sapņu pasaulē, kas izraisa konfliktu ne tikai ar apkārtējiem, bet arī pašam ar sevi. Spēja pieņemt realitāti ir viena no brieduma pazīmēm, kas apliecina, ka šajā dzīvē kaut ko esam iemācījušies.

Sapņot ir labi. To māca visas pozitīvās domāšanas teorijas, un tas patiešām palīdz sasniegt daudzus skaistus mērķus. Bet problēmas sākas tājā brīdī, kad mūsu iedomas sāk konfliktēt ar realitāti. Kā, piemēram, bērnības ilūzija par princesi, kura satiks savu sapņu princi un mūžam dzīvos laimīgi. Mēs mēdzam iztēloties, kādam jābūt vīrietim mums blakus, cenšamies viņu pārveidot, balstoties uz savu iedomu tēlu, kam gala rezutātā seko vilšanās. Vai arī sapnis par ideālu darbu, skaistu māju, lepnu auto utt. Dzīve iet uz priekšu, un nākas konstatēt, ka daļa sapņu tā arī paliek karējoties gaisā, bet jo vairāk mēs par to uztraucamies, jo krasāk saasinām problēmu.Ir jāsaprot, ka dzīves jēga nav tikai sadzīves apstākļu uzlabošanā. Džeimss Redfilds savā grāmatā “Selestīnas pravietojumi” vaicā: “Cik daudz jums ir paziņu, kuri ir kā apsēsti ar savu darbu, – darbaholoķi, kuri nespēj samazināt darba tempu? Viņi nespēj apstāties, jo cīnās ar ikdienišķām rūpēm, lai novērstu savu uzmanību no būtisku jautājumu risināšanas, reducējot dzīvi tikai uz praktiskām lietām. Un viņi tā rīkojas, lai nebūtu jādomā par dzīves jēgu.” Arī bērnu ārsts Pēteris Kļava savās lekcijās uzsver, ka mūsu lielākā problēma ir nespēja atbrīvoties no sava svarīguma, lepnības, komforta – sava “es”. Viņaprāt, aizmirsties vēl nav saprast. “Pārlieku lielā aizņemtībā ar sevi nav vietas mīlestībai,” saka dakteris Kļava.

5 atziņas, kas palīdz labāk sevi izprast

1. Vienmēr atceries, ka tu neesi pasaules centrs! Mēs mīlam pārspīlēt savu svarīgumu, un mūs pārņem iedomība, pārākums, lepnība, egoisms. Vienlaikus mēs kļūstam vieglāk ievainojami, jo, pārliecībā, ka esam ārkārtīgi svarīgi, nespējam pieņemt kritiku un pārlieku uztraucamies par citu viedokli. Patiesībā jau mēs esam svarīgi tikai saviem tuvākajiem. Pārējiem par mums ir nospļauties. Tā, piemēram, strādājot vadošā amatā, tu saņem ielūgumus uz smalkiem burziņiem, tev ir daudz draugu, šķietami esi apkārtējo mīlēts un cienīts, taču neaizmirsti, ka vienā dienā tu šo darbu vari zaudēt. Cik ielūgumus un cieņas apliecinājumus saņemsi tad? – Apaļu nulli, jo zaudētāji nevienam nav vajadzīgi. Un vienīgais, kas tev sniegs atbalstu, būs tev tuvie cilvēki, bet atgūties pēc kritiena palīdzēs rūpīgs pašpilnveides darbs.
2. Pieņemt apkārtējos tādus, kādi viņi ir, vai maini vidi, kurā atrodies! Mums ārkārtīgi patīk citus kritizēt. Ja tā paklausās, reizēm šķiet, ka daudziem cilvēkiem dzīvo blakus vieni vienīgi idioti. Priekšnieks – kretīns, padotie – sliņķi, dzīvesbiedrs – vispār nekam neder. Pakurnam un turpinam dzīvot. Taču šāda iekšējā neapmierinātība ir ļoti bīstama, jo saēd mūs no iekšienes. Mēs vairāk nespējam ieraudzīt skaisto sev sapkārt, jo katru mīļu dienu indējam sevi ar tādu cilvēku klātbūtni, kuru sabiedrībā nejūtamies labi. Tā rezultātā pasliktinās pašsajūta, vairojas depresija, kas padara mūs par nīgriem nūģiem. Ja nevēlies par tādu kļūt, izkāp no savas komforta zonas, maini nodarbošanos vai izvairies no kontakta ar cilvēkiem, kurus tev patīk kritizēt! Iemācies pateikt “nē” un nebaidies ar savu atteikumu kādu aizvainot, jo šie cilvēki būs daudz mazāk apbēdināti, nekā tev pašam varētu šķist.
3. Konflikti ne pie kā laba nenoved. Ne velti ir teiciens: “Gudrākais piekāpjas”. Džeimss Radfīlds grāmatā “Selestīnas pravietojumi” apgalvo, ka, kontrolējot kādu citu, mēs iegūstam šī cilvēka enerģiju, un šī uzpildīšanās mūs motivē. Iedomājies konfliktsituāciju, kurā tu tiec vārdiski sakauts. Protams, ka tādā brīdi jutīsies slikti. Tas var provocēt dusmas, agresiju un vēlmi savam pāridarītājam atriebties, kas galu galā noved pie psiholoģiskas vardarbības pret citiem. Atziņa, kas pausta grāmatā, ir vienkārša: mēs cenšamies pārspēt un kontrolēt cits citu nevis ar kādu reālu mērķi, ko vēlamies sasniegt, bet enerģijas dēļ. Ja iemācīsies enerģiju smelties citur – dabā, sportā, mūzikā vai citā jomā –, tu sāksi izvairīties no konflitkiem, jo tie vairs nesniegs agrāko gandarījumu.
4. Piedošana atbrīvo. Es pieļauju, ka saistībā ar bijušajiem dzīvesbiedriem daudzi no mums ievērojuši zināmas likumsakarības. Tā, piemēram, kamēr turpinām domāt par bijušo, mums ar šo cilvēku vai viņa paziņām ceļi krustojas, vēl vairāk padziļinot sirdssāpes. Nespēja piedot ir kā neredzama roka, kas rauj mūs atpakaļ pagātnē, liedzot iespēju doties uz priekšu. Maiks Dūlijs savā grāmatā “Bezgalīgās iespējas” raksta: “Ja Jūs patiešām joprojām esat pieķēries konkrētam cilvēkam, jums dzīvē kaut kā pietrūkst. Jūs kaut ko nesaprotat par savu lielisko patību, savu maģijas pilno pasauli un bezgalīgajām iespējām, kas ir palikušas jūsu dzīves turpmākajiem vislaimīgākajiem, visromatiskākajiem gadiem.” Tāpēc piedod saviem bijušajiem un visiem, kas nodarījuši pāri, un tavā dzīvē atvērsies daudzas jaunas durvis!
5. Tu esi tu pats: unikāls, vienreizējs un neatkārtojams. Veido savu unikālo stilu un neuztraucies par citu viedokli. Nekopē nedz tev svešu stilu, nedz citu tev svešā jomā, jo neīsts vienmēr būs sliktākts par oriģinālu! Nebaidies atzīt savus trūkumus vai nezināšanu, nespēlē teātri un neslēpies aiz mākslīgas maskas! Atrodi sev hobiju, kas ļaus koncentrēties uz tev būtiskām lietām un nedzīvot citu dzīves! Tas padarīs tavu dzīvi piepildītu, vairos pašapziņu un atbrīvos no kreņķiem par nebūtiskiem sīkumiem.